Kāda nozīme Jūsu ikdienā ir Tv un internetam? Vai Jums ir iemīļotākie raidījumi un mājaslapas, kuras regulāri apmeklējat?
Ar vīru ļoti daudz laika pavadām izbraukumos. Internets man ir svarīgs ne tikai kā informācijas avots. Kad esmu citā valstī, bieži sazinos ar draugiem un vecākiem pateicoties internetam. Turklāt, kad tuvie cilvēki ir blakus, Tu ne vienmēr saproti, cik viņi ir svarīgi. Pa īstam to saproti tikai atšķirtībā, kad jūti, cik ļoti cilvēka  pietrūkst.
Televizors man nav tik svarīgs kā internets. Tā kā mans dzīvesveids atšķiras no vairums cilvēku  - mēs ar vīru neceļamies katru rītu 6, nebraucam uz darbu un ap 7 vakarā neatgriežamies mājās -  tad televizors mums ir ieslēgs visu dienu. Visbiežāk izmantojam to kā fonu. Reizēm ieslēdzam mūzikas kanālus, vakaros man patīk paskatīties labu filmu, patīk vēlie raidījumi. Mani patiešām interesē un apbur sporta sacensības, pasaules čempionāti, īpaši individuālie sporta veidi, jo tas saskan ar to, ko daru.

Diezgan daudz cilvēku ar sportu nenodarbojas, taču kaislīgi skatās dažādas sacensības televizorā.
Es pret to esmu pozitīvi noskaņota, jo tie jau arī ir mūsu lielākie līdzjutēji un fani. Mēs, sportisti, reizēm pat neizjūtam tās kaislības, to emociju un pārdzīvojumu spēku, ko mūsu vietā izjūt viņi. Esmu pateicīga, ka ir tādas aizraujošas personības.

Kāds ir Jūsu dzīvesveids, lai uzturētu labu fizisko formu?
Kad es gatavojos maratonam, tad treniņi notiek divas reizes dienā – rītos un vakaros. Starp tiem vajag pagulēt, lai uzkrātu spēkus. Daudz ko nākas sev aizliegt, piemēram, pat tādas nevainīgas un jautras  lietas, kā draugu dzimšanas dienas. Pirms maratona nedrīkst saslimt, pat visparastākās iesnas atņem spēkus, un tava ilgā un neatlaidīgā sagatavošanās pasliktinās.

Tagad Jums ir saudzējošais režīms, Jūs atpūšaties un krājat spēkus, vai ne?
Jā. Turklāt mēs jau astoto gadu kopā ar vīru ziemu pavadām pašos Portugāles dienvidos. Trenēties un skriet 20 km Latvijā ziemas laikā ir pārāk bīstami veselībai. Ir liela iespēja paslīdēt un izmežģīt locītavu. Jā, un nav patīkami ilgi skriet aukstumā. Es nevarētu teikt, ka skumstu pēc ziemām. Jau sen pagājis īsto balto ziemu laiks, kuras man patika. Bērnībā mēs ilgi vizinājāmies ar ragaviņām, līdz kļuva auksti un  skrējām mājās sildīties. Tu esi siltumā, aiz loga sniegputenis. Lūk, tas ir skaisti! Bet pēc pelēkā, lietainā Baltijas decembra, janvāra, februāra es noteikti ne pārāk skumstu.
Ja godīgi, tad laiku, ko pavadām Portugālē, mēs uzskatām par īstu izglābšanos (angļu val. – escape), šeit mūs neviens nepazīst, dzīvojam mazā ciematiņā, starp mandeļu dārziem, granātābolu un apelsīnu birzīm, un ar milzīgu baudu noraugāmies okeāna varenumā. Dzīve rit nesteidzīgi un mierīgi.

Nu, labi, bet kad Jūs gatavojieties sacensībām un to laikā, kas Jums palīdz pārvarēt sevi? Jo noskrienot 42 km noteikti ir brīži, kad vajadzīgs pārcilvēcīgs spēks, lai pārvarētu iekšējo un tīri fizisko sajūtu: „Viss, vairs nevaru!”
Man laikam ir tāds raksturs -  sasniegt mērķi un neapstāties pa ceļam. Esmu pārliecināta, ka sports attīsta gribasspēku un spēju mobilizēties. Jā, un vispār cilvēks kļūst tāds savāktāks un harmoniskāks, kad viņš regulāri sporto. Protams, piemēram, sākot skriet, galvenais ir neforsēt un ar varu nespiest sevi, ievērojot kādu treniņu un slodzes secību. Skriešana viennozīmīgi nāk par labu sirdij, plaušām un garastāvoklim.